Tad, kad latvieši iet Dievu lūgt

Tad, kad latvieši iet Dievu lūgt
Mājās paliek tikai sētas suņi.
Baltais lievenis mirdz nomazgāts
Un ir dzēsti visi malduguņi.

Tad, kad latvieši Dievu lūdz
Apklust pērkoni, vētras rimst.
Tad, kad latvieši Dievu lūdz
Jauna debesīs zvaigzne dzimst.

Pāri pļavai mana taka ved,
Kur zem krusta vecā zvana mēle
Lēni šūpojas kā liktenis,
Un ikvienam labu dienu vēlē.

Tad, kad latvieši iet Dievu lūgt
Pāri laukam svētelis iet cēli.
Māte lūdz par saviem bērniem, 
Bet par māti aizlūdz viņas dēli.

Tad, kad latvieši Dievu lūdz
Apklust pērkoni, vētras rimst.
Tad, kad latvieši Dievu lūdz
Jauna debesīs zvaigzne dzimst.

Un tad atpakaļ jau vedīs ceļš.
Viņi ies un parunās par dzīvi.
Bet pār viņu galvām baltajām
Zelta saule starus sijās brīvi.

Tad, kad latvieši Dievu lūdz
Apklust pērkoni, vētras rimst.
Tad, kad latvieši Dievu lūdz
Jauna debesīs zvaigzne dzimst.