Čūsku Sieviete

Asins rasa rīta miglā
Žvadz dzelži, zobeni, pīķi
Simtiem pakavu bradā Tālavas laukus
Ko klāj Letu līķi
Es redzu, svētkalnā melni vīri
Jau kokus cērt

Tie strādā nakti un dienu
Dievu akmens šķelts, lejā grūsts
Svētie ozoli pārtop par sienu
Un debesīs ieduras baznīcas krusts

Caur uguni, caur zobenu, caur asiņu jūrai
Mums jauno ticību mācīties būs!

Tur pirmatnējo mežu dzīlēs
Steidziet, meklējiet viņu
Raganu, Laumas zintnieci
Čūsku sievietei nesiet ziņu -
Lai tās stiprie vārdi spēj mūsu lāstu ārdīt

Tā, kas dzimusi kopā ar čūskām
Zalkšu ķēniņa izredzēta
Odzes indē svētīta
Burvju vārdos nepārspēta
Melnu seju nu griežas tā dejā:

Sper, sper Pērkoni deviņiem zibeņiem
Sadedz, baznīca, ziliem uguņiem
Nīksti, dilsti, svešā vara
Krīti kā rudens lapa no zara

Pie šķeltā akmens čūsku sieviete
Ziedu dodot Pērkonu lūdz:
Nāc atpakaļ, Debesu graudēj
Šķel, cērt, triec, tā lai svešā baznīca lūzt!

"Pērkons brauc vara tiltu
Deviņi zirgi
Zaļa pātaga rokā
Zaļa čūska priekšā
Cērt deviņos gabalos
Met dziļā jūrā iekšā"

Nodun pamale, notrīc zeme
Zilām gaismām piešķīst viss gaiss
Ļaunas ugunis raganas acīs
Pār zemi nogūlies klusums baiss

Rau, kā velkas debeši melni,
Sārtām liesmām aizdegas krusts
Nāc, nāc, Debesu graudēj
Šķel, cērt, triec, tā lai svešā baznīca lūzt!