*** (Ko Es Varu Zaudēt, Pametot To, Kas Nekad Nav Bijis Mans?)

Ko es varu zaudēt, pametot to, kas nekad nav bijis mans?
Kādēļ mēs turamies pie tā, kas patiesībā ir mūsu cietums?
Vairāk masku starp mums, grūtāk saskatīt tevi.
Cenšoties skatīties spogulī, vairs neredzu sevi.
Sāpes nejūtam sen, izmisums ir pārāk pierasts.
Aizvien biežāk negribas cīnīties, gribas vienkārši piekrist.
nebļaut, nekliegt, runāt bet neko nepasacīt.
Ja nu kāds tomēr joprojām skatās acīs?
Ja nu kāds joprojām cer un es neesmu viens?
Vai ir iespējams, ka reiz atkal, es būšu tas, kas esmu, kad neviens neskatās?
Vai ir iespējams, ka reiz mēs ne tikai skatīsimies?
Vai es reiz atkal būšu tas, kas es esmu tad, kad neviens neskatās?

......................................................................................................................................

Pat, ja atrodas cilvēki, kuri vēlas dzīvot savu dzīvi kā savu un prasīt no dzīves vairāk nekā viņiem tiek iedalīts, viņi sastopas ar to, ka ir atsvešināti viens no otra. Visi saprot, ka nepieciešami viens otram, lai realizētu savus un viens otra sapņus. Šo atsvešināšanu mūsu „izrāžu sabiedrībā” veic attēli, kurus mēs sev pieņemam, kurus mēs sev nopērkam. Pie kam, mūsu atsvešinātība šajā sabiedrībā ir tik milzīga, ka tos savus attēlus, kurus mēs pērkam (savu imidžu), mēs esam pieņēmuši kā vienīgo, kas mēs esam. Aiz šiem attēliem mēs vairs nespējam saskatīt neko, kas varētu alkt pēc nepastarpinātas komunikācijas. Mūsu pašu vietā, komunicē mūsu nedzīvie attēli. „Izrāde” un attēls spēlē tik lielu lomu, ka mēs baidāmies, ka tik mūsu tēlam kas nenotiktu. Un pat tad, kad neviens neskatās, mēs nespējam tikt vaļā no skatīšanās uz sevi no malas un sevis vērtēšanas pēc tā, kāds mums ir attēls.
Dažkārt es jūtu, ka pat saprotot to visu es nespēju tikt vaļā no šīs attēlu kundzības stindzinošā satvēriena. Citkārt atkal kādā skatienā, kādā rīcības brīdī, kad es aptveru, ka vairs neskatos uz sevi no malas, es tomēr noticu, ka mums visiem tomēr ir iespējams satikties bez šī „pastarpinājuma.” Un, kad mēs beidzot satiksimies, citādāka, labāka pasaule dzims ik mirkli, kurš sekos.