Narkomāna Pēdējā Vēstule

šo pilsētu es pametu caur bēniņu logu
nē nenolecu -vienkārši uzgāju gaisā
adata vēnās nodarbojās ar jogu
sākās pēdējais svētlaimes paisums

lejā palika kurnošu baložu bari
pažobelē neatrasta pensionāra kauli
un māte - kāda nama kādā dzīvoklī arī
jaukdama portvīnu ar atmiņu sauli

meitene līdzās pirmā atšļuka skaidās
šausmās blenza kā pamazām kļūstu par vēju
visi grib iedurties un visi baidās
bet tā jau bij pagātne un es levitēju

es novēlu tiem kuriem aizmetas spārni
lidot prom no visa ne pārāk tālu no sevis
katrā sirdī ir mājas kurās tēvs skaidrā pārnāk
un atnes magoni kas nelauž un nevīst

krāsainā mirklī garām bērnība drāzās
vecā klase un mīlīgā praktikante
kluba griesti kas iebruka manās kāzās
pirmās adatas ultrakarstvilņu antena

visādas formulas tabulas zīmes
atziņu skrandas no dažādām skolām
augstskolu programmu ciniskie līmeņi
un ētikas profesors izoperētām olām

vecāku rūpes ak šis padomu grāvis
izklaide maņām un skatlogu aspirantūra
bērnudārzs skola darbs pensija nāve
bet man patika peldēties saulrieta jūrā

viss liekais kā aste vilkās promceļā manā
zināšanu dēmoniem dārdinot ribas
tik nebija ne kuba zināšanas
kā nonākt un palikt pie mīlestības